Pārsteidzošās atmiņas dīvainības

Par spīti tam, ka vairums cilvēku nevēlas tam ticēt, atmiņa ir visai truls instruments. Informācijas daudzums, kādu mūsu smadzenes spēj uzglabāt, ir ierobežots. Tādēļ, lai to pilnvērtīgāk izmantotu, atmiņā saglabājas tikai svarīgākais. Tās atmiņas, kuras saglabājam, nesaglabājas nemainīgas. Turklāt mēs neapzināmies šīs izmaiņas, kā rezultātā, pat savas dzīves svarīgākos notikumus, atmināmies ievērojami savādāk, nekā tie risinājušies patiesībā.

Atsaucoties un Prinstonas Universitātes veikto pētījumu, veselas tautas kolektīvā atmiņa var tikt mainīta, lai attaisnotu tās puses pastrādātos kara noziegumus. Pētnieki ir atklājuši, ka cilvēki ir motivēti atminēties informāciju tādā veidā, kas pasargā tos, vai to pusi, no to rīcības morālās atbildības. Pētījuma laikā, 72 amerikāņu kara veterāni klausījās četros kara noziedzniekos, kuri aprakstīja savas zvērības, kā arī centās paskaidrot savu rīcību. Divus no stāstiem lasīja amerikāņu karavīri, bet otrus, to kara pretinieki – afgāņu karavīri. Pēcāk, kad pētījuma dalībniekus lūdza atstāstīt dzirdēto, atklājās, ka, lai arī abu pušu pastrādātie noziegumi bija saglabājušies atmiņās vienlīdzīgi skaidri, savu bijušo cīņu brāļu attaisnošanās bija palikusi daudz gaišākā atmiņā, nekā bijušo pretinieku. Pētnieki uzskata, ka šī pētījuma rezultāti ir ļoti svarīgi, jo tie palīdzēs saprast, cik liela ir politiķu un masu mēdiju loma tajā, kā sabiedrība atceras kara noziegumus.

Izrādās, ka iziešana cauri durvīm var radīt īslaicīgu īstermiņa atmiņas zudumu. Šī vienkārša darbība, ko pētnieki sauc par notikuma robežu, pametot vienu telpu un ienākot citā, darbojas kā lapas pāršķiršana. Lai mūsu smadzenes, sasaista ar visām maņām uztverto informāciju vienkopus, jo tā tām to ir vieglāk atcerēties. Tādēļ bieži, atceroties kādu svarīgu notikumu, mēs viegli atceramies arī tādu mazsvarīgu informāciju, kā kāda dziesma tajā brīdī skanēja pa radio, kāda ēdiena smarža nāca no virtuves, vai kas tobrīd bija kopā ar mums telpā. Tādēļ un it īpaši izteikti cilvēkiem ar tā saukto redzes atmiņu, ir raksturīgi, līdz ar vizuālā lauka maiņām, kādas vienmēr seko iziešanai caur durvīm, aizmirst kādēļ viņi iegājuši šajā telpā.

Katru reizi atceroties atmiņu, tā tiek pārrakstīta, piemērojot saglabāto informāciju tagadnes izdevīgumam. Tas zinātniekus pamudināja veikt pētījumu, kura rezultātā noskaidrojās, ka, tā sauktā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, patiesībā nav nekas vairāk, kā atmiņas triks, kuram labprātīgi noticam. Zinātnieki uzskata, ka mēs projicējam tagadnes sajūtas, kādas jūtam pret saviem partneriem, pagātnē, noticot, ka šā brīža mīlestību, jutām jau pirmajā tikšanās reizē. Pētījumu rezultāti atklāja, ka, katru reizi atceroties kādu notikumu, ir aptuveni sešu stundu ilgs logs, kura laikā, iespējams apzināti manipulēt ar cilvēka atmiņu. Manipulācija ir iespējama, ja subjekts piedzīvo jaunus spilgtus notikumus, tie atstās savu iespaidu nesen uzraktajā atmiņā. Pētījuma laikā, dalībniekiem lūdza uzmeklēt senas atmiņas, pēc kā tos cienāja ar vēl nebaudītiem smalkiem ēdieniem, veda skatīties teātra priekšnesumus un iespaidoja ar citām spilgtām pieredzēm. Pēc mēneša, lūgti atkārtoti atminēties to pašu notikumu, ko iepriekš, pētnieki pārliecinājās, ka dalībnieki tos atceras savādāk.

Vairāk lasiet www.raha247.fi.